Ēd, lūdzies, mīli & Saistības

Amerikāņu rakstniece Elizabete Gilberta (1969) ir ieguvusi izglītību Ņujorkas Universitātē un strādājusi par žurnālisti. Viņas romāns “Ēd, lūdzies, mīli” uzreiz pēc iznākšanas izraisīja sensāciju, ilgāk nekā gadu tas atradās The New York Times bestselleru saraksta pirmajā vietā un iekaroja visvairāk pārdoto daiļliteratūras grāmatu sarakstu līderpozīcijas visā pasaulē. “Ēd, lūdzies, mīli” ir skaists un filozofisks stāsts par dzīvi, mīlestību un cilvēka alkām pēc laimes.
Ir nakts, un Elizabete šņukst vannasistabā uz grīdas. Viņai ir trīsdesmit gadu, māja un vīrs, un viņi mēģina ieņemt bērnu, bet... neko no tā visa Eilizabete negrib. Viņa saprot, ka ir pienācis laiks pilnībā mainīt savu dzīvi, lai atrastu trīs lietas, kuras pietrūkst visvairāk: prieku, garīgumu un dvēseles līdzsvaru. Elizabete dodas uz Romu un iemācās itāliešu valodu, viņa ceļo uz Indiju un Indonēziju un pamazām kļūst laimīga...
Romāns “Ēd, lūdzies, mīli” ir autobiogrāfisks darbs, kurā Elizabete Gilberta apraksta savu ceļojumu uz Itāliju, Indiju un Indonēziju – uz vietām, kurās centās atrast dvēseles mieru un harmoniju. Autore šajā dziļi personīgajā stāstījumā atklāj, kā beidzot uzdrošinājusies uzdot sev jautājumus: “Ko es vēlos no dzīves un kas mani attur no šo vēlmju piepildījuma?” Elizabete Gilberta atklāj gandrīz precīzu šī ceļojuma karti un iedrošina ikvienu lasītāju nesamierināties ar problēmām savā dzīvē, pieņemt drosmīgus lēmumus un, par spīti grūtībām, mainīt kaut ko savā ikdienā.

Saistības. Dzīve ir dzīve. Laulība tajā var būt veiksmīga, bet tā var būt neveiksmīga, un tad tā var sabrukt. Var paiet neilgs laiks, bet var paiet ilgstošs laiks, lai satiktu to cilvēku ar kuru ir vēlme dzīvot, ar kuru attiecības izveidojas labas un sākas nākamais dzīves etaps. Nav vienkārši pieņemt lēmumu atkārtoti apprecēties, jo pagātne var ietekmēt skatu uz dzīvi. Tā tas sanāca Elizabetei, un varbūt viņa ar Felipi tā arī nenonāktu līdz lēmumam apprecēties, ja viņu dzīvē nebūtu iejaucies Amerikas Savienoto Valstu Drošības departaments.
Problēma bija, lūk, tāda: lai gan mums ar Felipi bija ļoti daudz kopīga gan priekos, gan bēdās, mums nebija kopīgas pavalstniecības. Felipe pēc izcelsmes bija brazīlietis ar Austrālijas pilsonību, un tolaik, kad mēs iepazināmies, viņš dzīvoja galvenokārt Indonēzijā. Es biju amerikāniete un, ja neņem vērā ceļojumus, dzīvi biju pavadījusi lielākoties Savienoto Valstu austrumu krastā.
Ja cilvēkiem nesagādā problēmas, dzīvojot savu dzīvi, pārvietoties pa dažādām valstīm un dzīvot dažādās valstīs, tad viss ir kārtībā. Ir interesanti ceļot un apskatīt dažādas pasaules vietas. Tāda dzīve var būt krāsaina, tā var dot iespēju paplašināt savu skatījumu uz citu cilvēku dzīvi, bet, ja pienāk brīdis, kad vienu no pāra pārstāvjiem vairs neielaiž kādā no valstīm, kur bija regulāra uzturēšanās, - tas rada situāciju, un tad pāra attiecības var sabrukt, ja tās nav pietiekami spēcīgas. Tā tas notika Elizabetei un Felipem. Tika aizliegta Felipes iebraukšana Savienotajās Valstīs. Vienīgais risinājums bija Elizabetes un Felipes laulības. Risinot radušos problēmu viņi abi divi ceļoja veselu gadu ārpus Savienotajām valstīm, gaidot atļauju noslēgt laulību. Un tas nebija viegli.
Mēs klejojām apmēram gadu, gaidīdami dienu, kad Felipi aicinās uz sarunu Amerikas Savienoto valstu konsulātā Sidnejā, Austrālijā. Mētājoties no vienas zemes uz nākamo, mēs kļuvām līdzīgi bezmiega mocītam pārim, kas pūlas atrast piemērotu gulēšanas stāvokli svešā un neērtā gultā. Daudzas raižpilnas naktis daudzās svešās un tiešām neērtās gultās es gulēju tumsā un nomodā, apcerot savas pretrunas un aizspriedumus uz laulību, sijājot visu izlasīto materiālu un meklējot mierinošus secinājumus vēstures mantojumā.
Braukt līdzi Elizabetei pa dažādām pasaules vietām bija interesanti, jo bija iespēja iepazīties ar dažādu tautu laulību un ģimenes dzīves tradīcijām, jo izrādās, ka laulība var ilgt divdesmit četras stundas Irānā, Eiropā varēja būt veikta savienībā starp nedzimušajiem bērniem, lai saglabātu mantojumu, Ķīnā laulība varēja būt starp dzīvu sievieti un mirušu vīrieti. Lasot grāmatu bija iespēja veikt ieskatu laulības vēsturē, varēja iepazīties ar ekonomisko apstākļu ietekmi uz cilvēku attiecībām. Un tā, sekojot laulības vēsturei, varēja redzēt, ka laulības kļuva arvien sarežģītākas, jo sievietes kļuva ekonomiski neatkarīgākas. Tas praktiski var iznīcināt laulību kā savienību, jo sievietes vēlas būt laimīgas nevis pakļautas un klusējot pārciest nelaimīgas laulības. Tādā veidā rodas arvien vairāk cilvēku, kuri neveido ģimeni. Arī tāda var būt dzīves izvēle, un to var saprast.

Grāmata ir specifiska, tā dod iespēju ieskatīties dažādu valstu sieviešu dzīvē un skatā uz pasauli, salīdzināt dzīves apstākļus un skatu uz kopdzīvi. Nav vienkārši mainīt savas valsts ģimenes tradīcijas, bet uz tām var paskatīties un no malas izvērtēt. Mēs dzīvojam un pieņemam to, kas mums dots, bet katram var rasties apstākļi, kad veidojas nepieciešamība dzīvi mainīt, un šī grāmata bija viena no iespējām ieskatīties citu cilvēku dzīves tradīcijās un apstākļos.