Jauno sievu stāsti & Puse no sirds & Keik

Jauno sievu stāsti - smalki ironiskais romāns par iedomu un realitātes līdzsvaru jaunu sieviešu dzīvē lasāms bez apstājas, turklāt galveno varoņu tēlus varam atpazīt sev zināmajos cilvēkos… Kopējais norises redzējums katra varoņa atsevišķā skatījumā padara romānu daudzšķautņainu un tēlu raksturus tuvus un saprotamus. Atmiņā paliekoši novērojumi un viedi secinājumi ļauj ar baudu pievērsties šim aizraujošam stāstam. Autore līdz ar smiekliem, asarām un cilvēcīgu līdzpārdzīvojumu vedina izsvērt – vai, spēlējot ideālu dzīvi, nepazūdam pašas?

Puse no sirds - stāsts par sievieti, vārdā Eva, kura papildus bērnu audzināšanai un darbam probācijas dienestā atļaujas sev jogu priekam, deju kursus "tāpat vien", un dvēseli veldzē, kopjot puķu dārzu. Eva nemitīgi cenšas rast līdzsvaru, taču gaidītais piepildījums neiestājas. Tādēļ kādudien sieviete aizdomājas, vai nav pārāk viegli palaidusi pa vējam dāvanu, kuru reiz, glīti iesaiņotu, viņai pasniedzis liktenis...

Keiko - Sietla, 1986. gads. Henrijs stāv pie viesnīcas “Panama”, kuru beidzot kāds nopircis. Viesnīcas pagrabā atrastas japāņu gimeņu mantas no kara gadiem. Šāds atklājums Henrijam iededz cerību un 40 gadu senas atmiņas par bērnību un draudzību ar japāņu meiteni Keiko. Henrijs pagrabā meklē sen zudušu džeza plati un to, ko vārdos negrib nosaukt. Ar atmiņām par Keiko viņš dzīvojis visu mūžu un varbūt beidzot ir laiks Keiko atrast….
Grāmatas darbība risinās divos laikos: 1986. gadā, kad Henrija sieva Etele mirusi un viņš mēģina dzīvot tālāk un atradums viesnīcā viņu aizved atpakaļ atmiņu ceļojumā un vienlaikus viņš beidzot satuvinās ar dēlu, un 1942. – 1945. gados, kad Henrijam ir padsmit gadu, viņš mācās balto bērnu skolā, satiek Keiko, klausās džezu, un seko dramatiski, kara iespaidoti notikumi. Visus šos gadus viņš nav pārstājis mīlēt Keiko, tomēr ir uzticīgs sievai.
Var just, ka romānu sarakstījis amerikānis ar austrumnieciskām saknēm: stāsta plūdums ir mierīgs un “kluss”, tikai reizēm uzjundī spēcīgākas emocijas, spēcīgi jūtama ķīniešu un japāņu kultūra un tradīcijas, kas ir daļa no ikdienas. Fords vārdos reizēm ir pat skops – Henrijs ir no klusajiem tipiem, daudz kas lasītājam pašam jāuzmin. Nav lieku detaļu un aprakstu, nekas netiek pateikts par to kā Henrijs dzīvoja pēc 1945. gada, zināms tikai tas, ka pēdējos septiņus gadus viņš kopa mirstošo sievu. Man patika, ka Fords parāda nevis pasaka. Svarīga ir tikai mīlestība un atmiņas. Visam cauri strāvo pakļaušanās liktenim, tāds “jādara tas, kas jādara” un nekas, ka tevi apsmej, nekas, ka sirds lūst:
“Paklausība kā uzticības pazīme, cieņas izpausme, pat mīlestības apliecinājums bija bieži apspriests temats viņa mājās.” “Jādzīvo ar to, kas ir, nevis jāsapņo par to, kā nav. Dzīvē jādodas uz priekšu.”
“Tēvs reiz tika teicis, ka visgrūtākā izvēle dzīvē ir nevis starp to, kas ir pareizi un kas – nepareizi, bet gan starp to, kā ir pareizi un kā – labāk.”
Patiks labu romantisko romānu cienītājiem ar vēstures piesitienu.